Savās izrādēs vēršoties pie lielās literatūras, es mēģinu ar horeogrāfijas mākslu izpaust emocionālos satricinājumus, kas rodas no saskarsmes ar mūsu ģeniālo priekšteču gudrību un radošo garu. Vārds tas ir radīšanas un iznīcināšanas instruments, tas spēj gan likt atdzimt no jauna, gan iznīcināt.

Ķermeņa valoda kā daudz senāks pašizpausmes veids sevī nes visiem saprotamas emocionālas un garīgas vērtības. Un vēršoties pie literatūras pirmavotiem, es sev nosaku mērķi atklāt to, kas šodien varētu aizkustināt manus līdzcilvēkus, to, ko var atklāt tikai ar horeogrāfijas lielo mākslu.

Boriss Eifmans

Boriss Eifmans spējis pasaules teātru sabiedrībai pierādīt, ka balets kā psihoanalīzes instruments ir līdzvērtīgs mūzikai un literatūrai. Un viņš turpina dejas valodā pārvērst hrestomātijas bestselleru sižetus, plastikas valodā atklājot Dostojevska, Bulgakova, Zolā, Moljēra vadoņu garīgos meklējumus. Jo papildus gadiem ilgās mācīšanās pie Jakobsona viņš daudz ko smēlies arī no Jurija Grigoroviča daiļrades, kuru augstu vērtē kā izcilu domātāju un dramatiskā baleta teātra konstruktoru.

Tieši šādu divu principiāli atšķirīgu skolu salikums palīdzējis Eifmanim attīstīt sevī gan jaunu formu - slavenās „dejojošās līnijas” - radīšanas spējas, gan prasmes ar netriviālu scēnisku montāžu pakārtot to augstākajam baleta izrādes uzdevumam.

«Oņegins»

Mūzika: Pēteris Čaikovskis, Aleksandrs Sitkoveckis

Dekorācijas: Zinovijs Margoļins

Kostīmi: Olga Šaišmelašvili, Pjotrs Okuņevs

Gaismas: Gļebs Fiļštinskis, Boris Eifmans

Videomāksla: Vladimirs Bistrovs

Viena no mūsdienu slavenākā horeogrāfa Borisa Eifmana vadītā Akadēmiskā baleta teātra 2009. gadā uzvestā izrāde „Oņegins” ir ievērojams notikums mūsdienu mākslas dzīvē. Jo Borisa Eifmana vārds vienmēr ir saistīts ar visinteresantākajiem eksperimentiem un slavenu klasisku uzvedumu drosmīgām versijām, viņš atjauno un bagātina mūsdienu baleta formu un saturu.

Arī šoreiz horeogrāfs savienojis klasiku un moderno. Pētera Čaikovska klasiskās mūzikas un komponista Aleksandra Sitkovecka rokmūzikas savienojums ļauj skatītājiem dziļāk ielūkoties baleta autora idejā. Borisa Eifmana baleta teātris ir autorteātris, kurā repertuāra veidošanu un mākslinieciskās prioritātes nosaka viena horeogrāfa ar savu neatkārtojamo stilu uzdevumi. Šodien horeogrāfa idejas realizē jauni un talantīgi dejotāji. Daudzi no viņiem jau ir saņēmuši prestižas Krievijas un starptautiskas teātra prēmijas.

Jaunajā baletā galvenās lomas atveido Marija Abašova un Oļegs Gabiševs. Izpildītāju mākslinieciskajos tēlos ir redzama zināma saplūšana, Reālitātes un fantāzijas sajaukums, kas rada neatkārtojamu burvību un kļūst par spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu avotu. Tas attiecas arī uz gaismām un mūziku, pie kuras dejo mākslinieki.

... Neņemos nosaukt nevienu (no pašreizējiem) teatrālajiem notikumiem, par kuru tā uzreiz būtu radušās leģendas. Tāpat grūti atrast izrādi, kas tādā pašā mērā kā Eifmana balets kļūtu par sava laika spoguli un hroniku...

Jeļena Aleksejeva „Par cilvēku, kas nogulēja puču”
„Peterburgskij dnevnik”, 2009. gada 16. marts, Nr.9 (220)