2016. gada 19.- 20. aprīlī

Dailes teātrī

“Uzsmaidi mums, Dievs”

Griorijs Kanovičs
Izrāde divās daļās

pēc romāniem „Uzsmaidi mums, Dievs” un „Kazlēns par diviem grašiem”

Inscenējums un režija

Krievijas Valsts prēmijas laureāts, Lietuvas Nacionālās prēmijas laureāts

Rims TUMINS

Scenogrāfija Lietuvas Nacionālās prēmijas laureāts Adoms JACOVSKIS

Kostīmi Aleksandra JACOVSKĪTE

Mūzika Lietuvas Nacionālās prēmijas laureāts Fausts LATENS

Gaismas Maija ŠAVDATUAŠVILI

Grima mākslinieks - Krievijas nopelniem bagātā kultūras darbiniece Olga KAĻAVINA

Izrādes konsultants - Daumants Ļavs Todess

Režisora asistents - Vladimirs BEĻDIJANS

Skaņu režisors - Vadims BUĻIKOVS

Režisora palīgs - Nataļja KUZINA

Izrādi pēc Grigorija Kanoviča romāna iestudējis Rims Tumins.

Par ko tā ir? Par ebreju vecīšu garo dzīves ceļu, kas dodas no ciemata uz Viļņu, lai uzzinātu, kas noticis ar viena viņa dēlu, kas mēģinājis nogalināt ģenerālgubernatoru.

„Lai arī kur mēs brauktu, lai arī kur mēs ietu, mēs braucam un ejam pie mūsu bērniem. Bet viņi dodas un brauc no mums pretējā virzienā aizvien tālāk un tālāk... Un mēs nekad nesatiekamies ar viņiem...”

Ceļotājus sagaida daudz kas negaidīts. Garš ceļš uz Viļņu, bet vēl garākas ir atmiņas par pagātni, kas piepildītas ar zaudējumiem un aizvainojumiem, par nāvi, kas sagaida katru, par nepiepildītām cerībām, par zaudējumiem, kurus neatgūt.

Šajā stāstā ir viens sižets - ceļš pie bērniem, un viena būtība - dzīves filozofija, kurā katram ir paredzēta sava vieta. Viss ir šajās atmiņās, ne tikai prieki un cerības. Un varbūt beidzot piepildīsies brīnums un palestīnietis tiks līdz apsolītajai zemei, Efraima dēlu attaisnos, bet kokā pārvērstais Avners iemantos mūžīgu dzīvi. Un tas viss notiks?!

Tikai uzsmaidi mums, Dievs!

Vahtangova teātrī viss ir gatavs izrādes „Uzsmaidi mums, Dievs” pirmizrādei. Šis materiāls ar Rimu Tuminu pavadījis jau vairāk kā 20 gadus. Viņš pie tā strādāja vēl Viļņā. Bet izrādes liktenis izrādījās traģisks - no dzīves šķīrās vairāki galvenie aktieri un viņu vietā neviens nevarēja stāties. Un tagad filozofiskā izrāde atrodama Vahtangova teātra afišā. Stāsta „Novosti kulturi”.

Ebreju mītnes pasaulē skatītāji nonāk jau foajē. Šeit izvietoti Marka Kanoviča zīmējumi, kurš ir uzvārda brālis Grogorijam Kanovičam, pēc kura romāna izrāde uzvesta. Šie personāži ir ļoti līdzīgi Šagāla tēliem - meitenes ar cirtainiem matiem, gaiļi, kaziņas, zirgi.

Bet šeit nebūs nekā kopīga ar Marka Šagāla dzīvesprieku, puķēm un nostalģiju. Šos sērdienīgos un nabadzīgos klaidoņus - Eiframu un Šmuli-Senderu ceļā pavada sērīga ebreju vijole. Ar ratiem viņi dodas uz galvaspilsētu dēla meklējumos. Tā, protams, ir metafora. Šis stāsts ir par dzīves ceļu. Viņi brauc uz Jerušalajimi, sapņo par mieru, bet ved atmiņas. Par ticību, par dzimtu, par pagātni.

„Laikam fundamentālas domas, idejas - ceļš, ceļš pie bērniem, ceļš pie apsolītiem svētkiem,” stāsta Rims Tumins. „Tā mēs visi dzīvojam. Gaidās un ceļā. Mūsu varoņi kļuvuši gaiši. Un ceļā saprotam daudz ko no dzīves. Par sevi. Viens par otru”.

Kā siena stāv raudas, kliedzieni, šāvieni. Lido akmeņi, monētas, graudi. Metaforu valodā tiek izstāstīta ne tautas, bet Cilvēka drāma. Tas nav pesimisms, skaidro aktieri, - tā ir filozofija, pārdomas par esību.

„Par šo darbu es varu teikt, ka tas nebūt nav ebrejisks, tas ir vispārcilvēcisks,” piezīmē Krievijas tautas mākslinieks Jevgeņijs Kņazevs.

„Man nav izrādes sajūta, bet tādas kā misijas,” piebilst Krievijas tautas mākslinieks Vladimirs Simonovs. „Un šeit nav vietas teatrālām vēsmām”.

„Šī ir ļoti grūta izrāde,” atzīst Krievijas nopelniem bagātā māksliniece Jūlija Rutberga. „Tajā ir grūti klusēt, tajā ir grūti runāt, tajā ir grūti dzīvot. Kopumā, man šķiet, tā ir par visu. Tas ir Noasa šķirsts.”

Šajā „Esības grāmatā” atradusies vieta ne tikai Dieva uzrunāšanai, bet arī ļoti smieklīgām ebreju anekdotēm. Un šie varoņi līdzinās te Bībeles tēliem, te vientiešiem.

„Man nebija uzdevums meklēt akcentus, dialektus un kaut kādu savu vietiņu Viļņas nomalē. Es spēlēju stāstu, domu,” stāsta Krievijas tautas mākslinieks Viktors Suhorukovs.

Domas ir daudz. Teju katru monologu gribas pierakstīt, atcerēties, iegaumēt. Viņu runas līdzinās gudro citātiem. Pēc aktieru sacītā, pats grūtākais bijis tos uzrunāt dabiski.

„Ja pareizās lietas izsaka svinīgi, neviens tās nesadzirdēs,” uzskata Krievijas tautas mākslinieks Sergejs Makovecskis. „Ja pareizās lietas izsaka ne sadzīviski, bet vienkārši. Tad tās trāpa dvēselē”.

Kurš no viņiem iemantos mūžīgu dzīvi un cik drīz viņiem uzsmaidīs Dievs? Šo varoņu ceļš nav bezgalīgs, bet garš. Kā saka viens no viņiem: „Īsi ceļi ved tikai uz krogu vai kapsētu”.

ТК КУЛЬТУРА

06.03.2014

Lomās: