Henrieta Verhoustinska, Lilit

Zelta Maska ir ne tikai Krievijas teātru Gada balva, tā ir apjomīgs festivāls, kad uz Maskavu tiek atvestas gandrīz visas izrādes, kas kaut kādā veidā pieminētas 32 nominācijās (un katrā dramatiskā teātra nominācijā ir no 8 – 15 nomonantiem). Tomēr Russian Case, kas ir samazināta 5 dienu programma ārzemju kritiķiem, producentiem, festivālu direktoriem, nu jau vairākus gadus pēc kārtas rāda līdzīgu ainu – „lielā” krievu teātra nepārejošo aizraušanos ar izspīlētu, uzbudinātu un kliedzošu spēles veidu un pretstatā tam kritiķu atbalstīto, manuprāt, visai neveiklo (ar dažiem izņēmumiem) „dokumentālo” teātri. Ir, protams, izņēmumi.

Ciemos uz Rīgu

Jau pagājušā gadā (2010.21.04), rakstot par Zelta masku, minēju režisoru Konstantīnu Bogomolovu, kas līdzās vēl vienam spicam inscenētājam – Kirilam Serebreņņikovam – lielākoties strādā Maskavas Dailes teātrī. Viņa izrādes izceļas ar perfektu aktieru atlasi, nesamocītu spēles veidu un lielisku fantāziju. Divas no viņa izrādēm – A.Vampilova Vecāko dēlu un A.Ostrovska Vilkus un avis – oktobra beigās redzēsim Rīgā, un abas ir izcilas. Vecākais dēls gan šim režisoram neraksturīgi „klasisks” (titullomā – jaunā krievu kino zvaigzne Jurijs Čursins). Toties Vilki un avis runā par totalitāru sabiedrību un tās – vārda tiešā nozīmē – sadomazohistsikajām rotaļām, kurās upuru nav. Totalitārisms ir tēma, kas režisoru nodarbina ne tikai teātra kontekstā- par to varēs lasīt intervijā ar Bogomolovu kādā no nākošajām KD. Vēl uz Rīgu tiks vesta jau pagājušogad aprakstītā izrāde par Viļņas ebreju geto – arī „TOP” režisora Mindauga Karbauska Neizšķirts ilgst tikai mirkli, un režisora Ļeva Ērenburga Vassa Žeļeznova, kas, lai arī akadēmiskā stilā, taču negaidītā gaismā parāda M.Gorkija lugā visai nesaudzīgi un neglīti atrādītas ģimenes peripetijas.

Tēvi un dēli

Par manu atklājumu šogad kļuva režisora Dmitrija Krimova izrāde Tararabumbija viņa teātrī „Dramatiskās mākslas skola”. Veidota kā dzimšanas dienas dāvana krievu teātra pīlāram – dramaturgam Antonam Čehovam – tā ir žilbinošas fantāzijas un negantas ironijas parāde „uz mēles”. Skatītājiem kā modes skatē sēžot abās pusēs, uz garas, šauras, turklāt abos virzienos slīdošas strēles aizzib, līdz absurdam izkāpināti, Čehova lugu fragmenti - gan elēģiski, gan smieklīgi, gan krievi teātra „čehoviskos” štampus parodējuši. Te par sava brāļa – milzu lelles - purkšķiem mulst kā jau pieņemts – gaisīgās un trauslās trīs māsas, stiklotā verandā nošaujas Trepļevs, kamēr blakus vēl lielākā verandā glezniem ziediem līdzīgas sievietes virpuļo Arkadinas loto spēlē. Maršē zaldāti, stiepjot nošauto divkaujā nošauto Tuzenbahu, kura kājas izstiepjas arvien garākas un garākas, ieripo austeru vagons, ar kādu mirušo Čehovu no Berlīnes atveda uz Maskavu... Vienlaikus cirks un milzīga smeldze, uztverama tiem, kas vismaz kaut ko zina par Čehovu. Šo izrādi uztvēru kā Krimova veltījumu ne vien Čehovam, bet arī tēvam Anatolijam Efrosam, kas iestudējis gan Kaiju, gan Ķiršu dārzu, gan Trīs māsas. Man par pārsteigumu, izrāde bija nominēta tikai divās kategorijās – par „eksperimentu” (balvu saņēma cita izrāde) un kostīmiem - Zelta Maska arī tika piešķirta izrādes kostīmu māksliniecei Marijai Tregubovai.

Lielā vilšanās

Eimunts Ņekrošus ir ne tikai ļoti iespaidīga figūra pasaules teātra ainavā – viņš ir arī režisors, kas lielā mērā veidoja manus priekšstatus par labu teātri – juteklisku, dziļu, metaforisku, emocionāli spēcīgi uzrunājošu. Viņa iestudēto A.Kamī Kaligulu ar vienu no Krievijas labākajiem aktieriem – četrdesmitgadniekiem - Jevgēņiju Mironovu titullomā ļoti gaidīju. Izrāde iestudēta Apvienoto Nāciju teātrī, ko vada pats Mironovs un kur tapuši arī Alvja Hermaņa iestudētie Šukšina stāsti. Tomēr izrāde, lai arī diezgan tipiska Ņekrošum, mulsināja ar... jēdzienisko tukšumu. To šīfera sienu un būdiņu telpā centās piepildīt šineļos tērptie aktieri (scenogrāfa un tērpu mākslinieces lomās – Ņekrošus ģimene, dēls Mariuss un sieva Nadežda Guļtajeva). Viņi godprātīgi leca, kūleņoja, mētāja bumbiņas, smēķēja, dedzināja sveces, slēpās aiz šīfera plāksnēm, ziepēja rokas, žilbināja ar spoguļlauskām un runāja nostādītās balsīs, un pārmest tiem var vienīgi, to, ka atšķirībā no lietuviešu aktieriem Ņekrošus izrādēs, krievu kolēģi mēģināja piešķirt katram žestam un fiziskai darbībai kādu „psiholoģiski pamatotu” nozīmi, kas izrādi darīja smagnēju. Marija Mironova Cezonijas lomā cieta jau no pirmās sekundes – un viņas dvesieniem līdzīgā runa, sāpēs nerimstoši sarāvies stāvs līdz pat nāves brīdim īpaši nemainījās. Neko daudz nemainījās arī Mironova Kaligula, (izņemot koši oranža mētelīša uzvilkšanu īpaši imperatorisku jūtu uzplūdos), kura galvenais uzdevums bija visiem dvēseles spēkiem mirdzēt kā svecītei – ar seju pret zāli. Aktiera harizma ir ļoti spēcīga, un publika ikreiz reaģēja ar aplausiem. Pirmajā cēlienā aplausi skanēja kā cirkā - pēc katra aktieru veikta fiziska trika. Otrajā cēliena vārdu ir vairāk kā kustību, un skatītāji ņēmās aplaudēt pēc katra „spēcīga” dialoga un monologa. Kad Kaligula beidzot nogalināja Cezoniju (ar pakausi uzguļoties zemē izstiepušās mīļotās kaklam) aplausi man likās jau kuriozi. Ņekrošus Kaligula man jo īpaši lika nožēlot, ka no Dailes teātra repertuāra ir pazudusi Dž.Dž.Džilindžers iestudētā grandiozā traģēdija. Vienīgā īsteni jēgpilnā loma Maskavas teātrī bija Kaligulam uzticīgais, visuredzīgais Helikons - liels, spēkpilns, izmisis tēvainis ar aizkustinošu micīti galvā. Šīs lomas izpildītājs izpildītājs Igors Gordins saņēma Zelta Masku kā labākais aktieris, tiesa, par citu lomu (Kaligula gan jau parādīsies nākamā gada nominācijās).

Diena Piel. "Kultūras Diena" ; Nr.16, Nr.99 (2011, 29.apr.), 7.lpp.