Turpinot dalīties iespaidos par Krievijas nacionālās teātra skates Zelta maska programmā Russian Case redzētajām izrādēm, pievērsīšos divām, par kurām var sacīt – prieks, ka redzēts, bet sajūsma izpaliek.

Ar Berlīnes Schaubühne vadītāja Tomasa Ostermeijera iestudēto Jūlijas jaunkundzi pēc vairāku gadu rekonstrukcijas šosezon tika atklāts Maskavas Nāciju teātris. Protams, viens no Eiropas spices režisoriem Ostermeijers ir izrādes magnētiņš, kas pievelk kritiķi. Taču ir vēl divi citi – teātra mākslinieciskais vadītājs, viens no labākajiem Krievijas aktieriem Jevgeņijs Mironovs Žana lomā un ne mazāk populārā Čulpana Hamatova, kas spēlē Jūliju. Gribas redzēt arī atjaunoto, 19. gadsimta beigās celto, Krievijā pirmā privātā – Korša teātra ēku, kuras sarkano ķieģeļu fasāde rotā Petrova šķērsielu.

Pirms izrādes pie administratora pēc biļetēm stāv rinda. Efektīga dāmīte, pirmā aiz durvīm, pa kurām satiksmi regulē draudīga paskata apsargs, ieķērcas, kāpēc viņi bez rindas, kad viņi – tas ir mēs no Latvijas delegācijas – tiek ielaisti teātrī. Pievēršu uzmanību publikai – mazliet no Maskavas Dailes teātra auditorijas smalkā gala, labi situēti cilvēki (biļete uz šo izrādi maksā 150 eiro, mums saka, un jūtos tā kā izredzēta), tādi, kas nāk atzīmēties, jo labais tonis smalkā sabiedrībā to prasa (šajā ziņā iedomājos par mūsu JRT). Redzu pat vienu jaunu būtni smalkā treniņtērpā – manu skatienu kāri uztvērusi, blondīne apmierināti pazūd pūlī. Kad tieku apsēdināta valdības ložā, esmu samulsusi, vai joprojām jūtos izredzēta, taču redzamība ir laba un minētie magnētiņi dara savu, lai pievērstos mākslai, nevis Krievijas politiskās situācijas apcerēšanai.

Atveras priekškars, atklājot tukšu skatuvi ar metāliska dizaina virtuvi uz ripas un nemitīgi birstošu sniegu fonā. Kristīne – simpātiskā Jūlija Peresilda, pirms likšanas katlā masē vistu, darot to tikpat izjusti uzmanīgi kā Gundars Āboliņš Soņā. Uz skatuves notiekošo fiksē kameras, videoprojekcijā izcelto tuvplānu detaļas liek akcentus režijas zīmējumā. Aukstums un naturālisms caurvij visu izrādi, kļūstot par tās atslēgām, ar ko slēgtas Augusta Strinberga lugas tēlu attiecības. Tiesa, lugu lokalizējis krievu dramaturgs Mihails Durņenkovs, tādēļ grāfa meita Jūlija tikusi pie tēva, armijas ģenerāļa un oligarha, bet Žans ir viņa šoferis. Darbība no Jāņu nakts pārcelta uz Jaungada nakti.

Izrādes veidotāji pūlas pārliecināt, ka zilo asiņu tēma ir aktuāla arī mūsdienu Krievijas smalkajās aprindās. Ģenerāļa meitiņa, nevainību zaudējusi ar šofera līdzdalību, cieš, Žana ieslodzīta, pasēž saldētavā, sēro par savu, Žana nogalināto klēpjsunīti, ļauj sevi šoferim kārtīgi izvārtīt pa skatuvi, līdz ceļ ieroci pie deniņiem, un izrāde ir galā. Žanu vada tikai aprēķins, izmantot Jūliju kā tramplīnu ceļā uz nodrošinātu dzīvi, kā arī atriebība par likteņa netaisnību, nosēdinot uz sociālo kāpņu zemākajiem pakāpieniem. Meitenīgi trauslā Čulpana Hamatova liek noticēt, ka izlutinātajai Jūlijai ir viegli ievainojama dvēsele, kam Jaungada nakts notikumu ķēde var kļūt par nāves cilpu ap kaklu, pat ja iemesli šķiet visai abstrakti, sadomāti. Viņas tēlojumā jutu patiesu pārdzīvojumu atšķirībā no Jevgeņija Mironova – viņš, atkal jau, tāpat kā pērn redzētajā Eimunta Nekrošus Kaligulā, par ko aktieris šogad saņēma Zelta masku, demonstrē perfektu tehniku, nelaižot sevī Žanu dziļāk par šofera vestes oderi.

Jāatgriežas pie suņa, jo tā nogalināšanai ir īpaša nozīme. Ostermeijera versijā Strindberga dotais suns un Jūlijas putns apvienots šķirnes kucītē, kura sapārojusies ar kranci, tādēļ steidzami sterilizēta, bet Žans to nogalina, tāpat kā zviedru dramaturga lugā putnu. Šī pati tēma no dzīvnieku pasaules nosacīti atkārtojas Jūlijas un Žana attiecībās, tādējādi uzsverot sociālā statusa milzīgo lomu pasaules kārtībā. Dažādu sabiedrības slāņu kariņš tad arī kļūst par galveno izrādes konfliktu, Strindberga dzimumu cīņas un kaislības atstājot 19. gadsimtā. Šajā izrādē jūtām nav vietas, cilvēku rīcību nosaka prāts un (apreibinošo vielu radīts) neprāts, kas vada Jūliju. Tāda ir izrādes liktā mūsu laika diagnoze, kas īstenota pārliecinoši, bet arī pārāk skaidri, racionāli, bez papildu telpas, kur emocijām un prātam skrieties. Likumsakarīgi, ka šajā versijā Kristīnei atvēlētā vieta nav maza – Jūlija Peresilda nospēlē racionālu sievieti, kurai attiecībā uz Žanu ir savi plāni un Jūlija ir pārkāpjams šķērslis to īstenošanā.

Lietuvieša Mindauga Karbauska iestudētos Aleksandra Ostrovska Talantus un pielūdzējus Maskavas V. Majakovska teātrī uztvēru kā viņam ļoti personīgu un pašironisku izrādi. Tas ir viņa pirmais iestudējums šajā teātrī, esot mākslinieciskā vadītāja postenī. Uz skatuves mākslinieks Sergejs Barhins uzbūvējis sarūsējuša metāla veidojumu, kas noslēgts atgādina bundžu ar mazu šķību lodziņu, aiz kura vīd tādi pati sarūsējusi siena. Trīsarpus stundu garumā vērojot nedzīvu deklamācijas teātri, kļūst skaidrs, ka tā ir paša Majakovska teātra metafora un vīrakam, kas aumaļām kūp no patvāra, pa tajā ierīkotu skursteni – notekcauruli, jāattīra šī telpa no vecā un mirušā. Uz Mindaugu Karbausku stagnējošā teātra atjaunošanā tiek liktas lielas cerības. Pateicoties viņam, uz šo teātri ceļu atradusi cita – gados jauna publika, un šķiet, ka sākums ir daudzsološs.

JŪLIJAS JAUNKUNDZE. Čulpana Hamatova un Jevgeņijs Mironovs Tomasa Ostermeijera izrādē Maskavas Nāciju teātrī

TALANTI UN PIELŪDZĒJI. Mindauga Karbauska iestudējums Majakovska teātrī šoruden būs skatāms Rīgā festivālā Zelta maska Latvijā

Līvija DŪMIŅA