Johans Sebastiāns Bahs (1685 - 1750)

OTRĀ ORĶESTRA SVĪTA SI MINORĀ, BWV 1067

Baha otrā orķestra svīta atšķiras no pārējām trim. Arī instrumentālais sastāvs ir citādāks. Stīgām pievienojas viena flauta, kas dod sajūtu, ka tas ir flautas koncerts ar kameransambli. Šī ir arī vienīgā minora svīta, bet tas nebūt neaptumšo tās gaišo, pacilāto raksturu.

Uvertīrai seko Rondo. Sarabandā basa līnija ar pirmo vijoļu un flautas melodiju veido kanonu kvintā. Nākamās divas daļas ir Burē ar atšķirīgu raksturu. Pirmais ir gaišs un priecīgs, otrs - melodiski izsmalcināts. Polonēzes svinīgajam pirmajam variantam seko otrs - ar virtuozu flautas un basso continuo apvienojumu. Ansamblis spēlē graciozu Menuetu, bet svītu noslēdz žilbinošā un labi pazīstamā Badinērija.

KANTĀTE NR. 211: SCHWEIGT STILLE, PLAUDERT NICHT

Kafijas kantāte ir stāsts par Līziņu, kura aizraujas ar kafiju. Tā saucamais melnais zelts bija ļoti populārs Leipcigas iedzīvotāju vidū tajā laikā. Bahs uzrakstīja šo kantāti 1734. gadā priekš Collegium Musicum - ko pats vadīja. Šī ansambļa priekšnesumi bieži notika Gotfrīda Cimmermaņa Kafijas namā un Kafijas dārzā pie Leipcigas torņa. Klausoties šo kantāti, varēja nobaudīt tasi kafijas.

Kantāte sākas ar Šlendriana kungu, kuram ir apnikusi meitas šķendēšanās par kafiju. Pirmajā ārijā viņš sūdzas par savu problēmu: bērni mūsdienās vispār neklausa!

Šlendriana kungs mēģina apturēt Līziņu no kafijas dzeršanas, bet nav ne vārdu, ne draudu, kas varētu viņu ietekmēt... Tad Šlendriana kungs izdomā lielisku veidu, kā atturēt meitu: ja Līziņa turpinās dzert kafiju, tad viņai nebūs ļauts precēties. Izrādās, ka vīrs ietiepīgajai meitai ir svarīgāks par kafiju, un viņa vienojas ar tēvu. Beigās savukārt kļūst skaidrs, ka Līziņa ir gana gudra, lai dabūtu abus - gan vīru, gan arī kafiju.
 

Pīters Hellendāls /Pieter Hellendaal/ (1721 - 1799)

CONCERTO GROSSO SOL MINORĀ, OP. 3 NR. 1

Pīters Hellendāls dzimis Roterdamā un studējis pie slavenā itāļu altista Pjetro Lokatelli Amsterdamā. Hellendāls bija ne tikai labs altists un ērgelnieks, bet arī talantīgākais Nīderlandes 18. gadsimta komponists, toties viņa karjeras uzplaukums saistīts ar Angliju. Šeit Hellendāls uzrakstīja savus concerto grosso, kas pēc mākslinieciskā līmeņa pielīdzināmi G.F.Hendeļa koncertiem. Hellendāla mūzikā nav tāda novatoriska uzstādījuma kā K.F.E. Baha un Haidna sacerējumos, toties tas tiek atlīdzināts ar viņa skaņdarbu saistošo skanējumu. Viņa muzikālais talants gan nebija pirmais, ko pamanīja Britānijā: 1759. gadā kādā britu avīzē tika paziņots, ka Hellendāls bijis ‘izskatīgs vīrietis’. Tikai pēc vairākām rindkopām varēja lasīt to, ka Hellendāls tomēr bijis arī labs mūziķis un komponists.

Uniko Villems van Vasenērs /Unico Willem van Wassenaer/ (1692-1766)

CETURTAIS KONCERTS FA MINORĀ NO "SEI CONCERTI ARMONICI" (1740)

1740. gadā itāļu vijolnieks Karlo Ričoti, kurš dzīvoja Holandē, Hāgā publicēja sešus Concerti Armonici četrām vijolēm, altam, čellam un basso continuo. Komponista vārds netika pieminēts. Vēlākos izdevumos šie populārie koncerti tika piedēvēti gan Villemam de Fešam, gan Hendelim un Pergolezi. Muzikologs Alberts Dunings atklāja šo koncertu manuskriptus Tvikeles pilī Deldenē (Overijsseles provincē), kas tika datēti ar 18.gs. pirmo pusi. Manuskriptu īpašnieks Uniko Villems, Tvikeles augstmanis, ievadā raksta, ka viņš ir koncertu autors. Pēc viņa vārdiem koncerti sacerēti laika posmā starp 1725. un 1740. gadu, un tika atskaņoti dažos koncertos Hāgā ar Ričoti kā pirmo vijoli. Pēc tam, kad tika sakomponēti seši skaņdarbi, Ričoti prasīja autora atļauju, lai izdotu šos koncertus. Sākumā Uniko Villems atteica, bet beigās, viņa draugu pierunāts, piekrita, bet ar nosacījumu, ka viņa vārds netiks minēts titullapā. Grāfs negribēja, lai cilvēki domā, ka viņš pelna naudu kā parasts mūziķis!